Kad loģika paliek pie reģistrācijas galda

Lūk, tipiska aina: viss griežas ap kilogramiem. Bet ne ap tiem, kurus patiesībā vajadzētu skaitīt. Ne ap kopējo svaru, ne reālo slodzi, ne veselīgo izpratni, ka cilvēks un viņa mantas ir viens vesels. Nē. Tur vissvarīgākā ir viena vienīgā detaļa – čemodāns. Šis mistiskais objekts, kas, šķiet, ietekmē lidojumu vairāk nekā pats pasažieris.

Un tad sākas šis brīnišķīgais absurds. Vienā situācijā viss lieliski atbilst „normām”, lai gan kopējais iespaids ir acīmredzami smagāks, nekā vajadzētu. Citā – viss pēkšņi kļūst par problēmu, lai gan realitātē atšķirība varbūt ir mazāka nekā rīta kafija krūzītē. Bet noteikumi ir noteikumi. Tie, kā zināms, nav domāti, lai būtu loģiski. Tie ir domāti, lai pastāvētu.

Ir kaut kas neparasti burvīgs tajā, kā šādas sistēmas ignorē kontekstu. It kā būtu apzināti izvēlēts neredzēt kopainu un koncentrēties uz vienu detaļu, kuru ir visērtāk kontrolēt. Jo taču daudz vienkāršāk ir teikt „pārāk grūti”, skatoties uz vienu skaitli, nekā sākt domāt plašāk. Un domāšana, kā zināms, ir bīstama – vēl sāksies un parādīsies loģika.

Protams, tas viss tiek pasniegts kā drošības, kārtības un efektivitātes garantija. Un mēs, kā labi sistēmas dalībnieki, pamājam ar galvām. Jo, ja kaut kas ir rakstīts noteikumos, tad tam noteikti ir jēga. Pat ja šī jēga ir paslēpta tik dziļi, ka to vairs neatrod pat paši noteikumu veidotāji.

Dažreiz šķiet, ka šādas situācijas ir sava veida pārbaudījums. Ne mūsu zināšanām, bet mūsu pacietībai. Cik daudz absurda mēs varam pieņemt, neapstrīdot? Cik reižu mēs varam samierināties ar lēmumiem, kuriem acīmredzami nav nekāda sakara ar realitāti? Un vissvarīgākais – vai mēs spēsim to visu pieņemt ar smaidu, jo tā taču ir „tāda kārtība”?

Ironiskākais ir tas, ka visi lieliski saprot, ka tas ir neloģiski. Gan darbinieki, gan pasažieri. Bet sistēma darbojas ne tādēļ, ka tā ir saprātīga, bet tādēļ, ka neviens to nopietni neapšauba. Tā vienkārši ir. Kā gaiss. Kā rindas. Kā kavējošie lidojumi.

Galu galā paliek tikai viens risinājums – pieņemt šo absurdo kā neizbēgamu ceļojuma daļu. Kā papildu pieredzi, ko iegūsti kopā ar biļeti. Jo ceļojumi paplašina redzesloku. It īpaši tad, kad redzi, cik tālu no loģikas var aizvest noteikumi.

Tātad nākamreiz, kad stāvēsi pie svariem un svērs ne tikai savu čemodānu, bet arī dzīves izvēles, atceries: šeit nav runa par svaru. Šeit runa ir par sistēmu, kas spēj vienkāršu lietu padarīt sarežģītu, bet acīmredzamo – nesaprotamu. Un kaut kādā veidā tomēr cerēt, ka visi to uztvers kā pilnīgi normālu parādību.




Un, ja jau domājāt, ka šeit absurda robeža ir sasniegta – ļaujiet jūs pievilt. Patiesā loģikas fiesta sākas tad, kad ceļo nevis viens cilvēks, bet, teiksim, divi. Šķiet, viss ir vienkārši: ir kopējais atļautais svars, cilvēki sadala mantas, sakārtojas tā, kā ērti, un mierīgi ceļo. Bet nē. Šeit jūs esat pieļāvuši būtisku kļūdu – mēģinājāt domāt.

Jo noteiktās vietās, īpaši ASV, stājas spēkā vēl viens augstāka līmeņa noteikums: svaru nedrīkst sadalīt loģiski. Tas ir jāsadala... estētiski. Matemātiski skaisti. Simetriski. Jo mēs taču visi zinām – lidmašīna paceljas labāk, ja čemodāni jūtas vienlīdz novērtēti.

Tātad, ja diviem cilvēkiem ir, teiksim, 40 kg kopējā bagāžas limita, būtu dabiski vienam ielikt 15 kg, otram 25 kg. Viens paņēma mazāk, otrs vairāk – līdzsvars saglabāts, viss kārtībā. Bet nē. Šeit sākas drāma. Pēkšņi izrādās, ka šāds sadalījums ir gandrīz noziegums pret aviāciju.

„Nedrīkst,” – saka sistēma. Kāpēc? Tāpēc, ka vienā čemodānā ir par maz, otrā – par daudz. Un tas, ka kopējais svars ir pilnīgi atbilstošs, kaut kā vairs nav nekādas nozīmes. Galvenais – lai katra čemodāna dzīve būtu atsevišķa, stingri noteikta saskaņā ar noteikumiem. Nekāda sadarbība. Nekādas loģikas. Tikai individuāla atbildība par katru rāvējslēdzēju.

Un tad sākas šī komiskā izrāde lidostā: cilvēki stāv pie svariem, atver čemodānus, izvelk zeķes, kurpes, šampūnus, pārkrauj no viena uz otru, līdz tiek sasniegts tas svētais līdzsvars – pa 20 kg katram. Jo tikai tad sistēma nomierinās. Tik tad pasaule atkal kļūst droša.

Tas viss izskatās kā kāds dīvains rituāls. It kā upuris dieviem, tikai upura vietā – roku krēms vai papildu pāris džinsu, kas ceļo no vienas čemodānas uz otru. Un visi piedalās šajā procesā ar nopietnām sejām, it kā tas būtu dzīvības jautājums.

Un atkal – neviens nevar līdz galam izskaidrot, kāpēc tā ir. Vai tiešām lidmašīna lidos sliktāk, ja viena čemodāna būs smagāka par otru? Vai tiešām tie daži kilogrami vienā vietā izraisīs haosu salonā? Vai varbūt vienkārši tā ir ērtāk kontrolēt procesu, jo noteikumus, kas šķiet neloģiski, ir grūtāk apstrīdēt?

Galu galā tu saproti, ka šādās situācijās svarīgākais nav rezultāts, bet gan process. Ne tas, cik daudz sver tavi mantas, bet gan tas, kā tās ir sadalītas. Ne realitāte, bet gan tās interpretācija. Un, ja šī interpretācija prasa, lai tu stāvētu lidostā un pārkārtotu savu dzīvi pa kilogramam – tad tā tam arī jābūt.

Tā rodas vēl viens ceļošanas likums: nepietiek ar atbilstošu svaru. Ir jābūt pareizai svara filozofijai. Jo citādi var nākties ne tikai samaksāt papildus, bet arī saskarties ar eksistenciālu jautājumu – kāpēc 40 kg ir labi, bet 15 + 25 ir problēma.

Atbilde, protams, ir vienkārša: tāpēc, ka tā ir nolemts. Un lēmumiem, kā zināms, ne vienmēr ir jābūt saistītiem ar loģiku. Dažreiz pietiek ar to, ka tie vienkārši pastāv.